THIS IS THE NEW SHIT

Laiks skrien un galīgi nevarētu teikt ,ka viss stāv uz vietas.Cilvēki,to uzskati,viedokļi, domāšana mainās. Vai tas ir labi vai slikti var spriest tikai katrs pats par sevi. Jāsaka ,ka man nemaz nepatīk laika tendence atņemt.Protams,laiks ir daudz devis,bet ,manuprāt, daudz vairāk ņēmis.Tāda sajūta ,ka ik reizi kā es kaut ko iegūstu, man atņem dubultā. Un ik reiz ,kad kaut kas tiek atņemts, jāsāk no jauna vai vienkārši jāpadodas.Mūsdienu pasaule kļuvusi tik sarežģīta ,ka sāku domāt ,ka esmu ar vecmodīgu domāšanu.

Man patīk domāt ,ka kādreiz varētu būt kā agrāk-kā bērnībā,kad viss ir vienalga un ne par ko nevajag uztraukties.Kad vienīgais no kā bija bail ,bija tā pamestā vieta pie vefa un tie sliktie onkuļi no kuriem baidījās visi bērni ,jo viņi kādreiz bija sēdējuši cietumā.Kad ,būdams mazs bērns, varēju palikt ārā ar draugiem līdz tumsai un spēlēt paslēpes.Kad ziemā varēju ar draudzeni šļūkāt no kalniņa pie daudzstāvenēm ,kuru aplējām ar ūdeni ,lai labāk slīdētu. Manu bērnību paldies Dievam nesabojāja datori,telefoni un vēl visādas figņas ,jo tādu man nemaz nebija. Man pietika ar visām mīkstajām mantiņām,ar kurām bija pārpildīti visi manas istabas stūri .Un bija pat pieņemami ,ka dzīvoju divatā ar mammu ,tajā mājīgajā dzīvoklī Jaunatnes ielā 8,kuru tagad jau īrē kāda cita ģimenīte. 

Laikam īsti nemāku novērtēt to,kas man ir dots,jo vienmēr liekas ,ka var būt labāk un viss notikt vienkāršāk. Man tik ļoti patīk piesieties pie lietām,kuras man šķiet tik nepareizas,bet varbūt es pati esmu nepareiza. Varbūt es tikai domāju nepareizi.Ar laiku paliek tik grūti kaut ko lūgt un prasīt pēc palīdzības un tad es sāku vienkārši iztikt ar to kas ir pie sevis nodomājot ,ka dzīve ir tik sasodīti netaisnīga. Liekas - es taču dodu cik vien varu atdot ,bet par to pretī saņemu neko? Un tajā pat laikā man viss jau ir - jumts virs galvas, mamma,kura vienmēr atbalstīs ,lai arī kādus sūdus nebūtu savārījusi un draugi ,kuri sapratīs. Tad kādēļ es ilgojos pēc tik tālas pagātnes?

Varbūt tā ir karma,kaut arī šķiet ,ka līdz šim mani viņa vēl nav tik ļoti nomocījusi. Varbūt tiešām ir labi tā kā ir.Bet kāpēc man būtu jāsamierinās ar to ,kas nešķiet labs? 

If you’ll treat me like a shit, i’ll treat you like one as well.

Just sayin’

Un lai cik arī es daudz nedomātu par to cik labi bija agrāk,tā ir tikai pagātne,kuru neatgriezt un to vajadzētu atstāt vienkārši labām atmiņām.